Tātad, fenomens, kas nodrošina mūzikas ietekmi uz cilvēka organismu, ir mūzikas un organisma bioloģisko ritmu sinhronizēšanās spēja, caur savstarpējo sinhronizāciju jeb rezonanses sistēmas veidošanās procesu, pateicoties cilvēka organisma bioloģiskā ritmiskuma un vibrāciju vidējā diapazona saskaņai ar mūzikas skaņu frekvenču un ritma diapazonu.

Uz šo atzinumu pamata balstās vibroakustiskā mūzikas terapija, kur mūzika un skaņa tiek pielietota kā audiālais un vibrācijas stimuls, kas tiek pārraidīts uz ķermeni, lai sasniegtu fiziskus un psiholoģiskus terapeitiskos mērķus. (Wigram & Dileo 1997, atsaucoties uz Eagle,1996 )

Kā zināms, cilvēka auss spēj uztvert skaņu frekvences diapazonā no 16 līdz 25 000 Hz. Vibroakustiskajā terapijā tiek izmantotas zemās skaņas 20 -120 Hz robežās.

            Vibroakustiskās terapijas pamatlicējs ir norvēģu terapeits un pedagogs Olafs Skille (1968). Viņš, strādājot ar bērniem, kas cieta no smagiem fiziskās un garīgās veselības traucējumiem, kuru pavadošie simptomi bija spēcīga traumējoša muskuļu spasticitāte, atklāja, ka ar zemas frekvences skaņas vibrāciju var panākt muskuļu spastikas mazināšanos un visa organisma relaksētu stāvokli. Viņš sāka konstruēt iekārtas, ko pats nodēvēja par „skaņu vannām“ un 1982. gadā šo metodi definēja kā sinusoidālas (tīra, vienas frekvences skaņa bez virstoņiem), zemas frekvences (30-120 Hz) ritmiska, skaņas-spiediena viļņa un  mūzikas miksa pielietojumu terapeitiskiem mērķiem. Skille apgalvoja, ka „zemās frekvences skaņas“ masāža var palīdzēt sāpju, muskuļu spastikas un citu, tai skaitā ar stresu saistītu simptomu mazināšanai. (Punkanen M., Ala-Ruona E. 2012, atsaucoties uz  Skille O., Wigram T., 1995)

            Šodien, zemas frekvences skaņas vibrācijas terapija jeb vibroakustiskā terapija (VAT) tiek plaši praktizēta visā pasaulē ar modernu, ērtu iekārtu (VAT krēslu, gultu vai pārvietojama aprīkojuma) palīdzību, un tā ir balstīta multimodālā pieejā, kas nozīmē, ka terapeits strādā gan ar klienta fizioloģisko, gan psiholoģisko pieredzi, apvienojot trīs terapeitiskās komponentes:

·       zemas frekvences skaņas vibrāciju,

·       mūzikas klausīšanos un

·       terapeitisko interakciju.

Šo trīs komponenšu savienojums ļauj sasniegt klienta emocionālās, kognitīvās un sociālās problēmas ciešā saistībā ar ķermeņa funkcijām un sajūtām, lai terapeitiskā procesa rezultātā rastu tām risinājumu. (Punkanen M., Ala-Ruona E. 2012)        

Apkopotie klīniskie ziņojumi un pētījumi par vibroakustikas terapijas pozitīvo iedarbību norāda šādas galvenās klīnisko indikāciju jomas:

1) hroniskas un akūtas sāpes: muskuļu, muguras, kakla, plecu, menstruālās, galvassāpes, migrēna, poliartrīts, reimatisms, fibromialģija,

2) dažādi traucējoši muskuļu  stāvokļi: spriedze, pārslodze, spasticitāte, rigiditāte u.c.

3) bērnu cerebrālā trieka, multiplā skleroze, reta sindroms,

4) stresa ietekmētas  hroniskas ādas saslimšanas (psoriāze, atopiskais dermatīts)

5) elpošanas grūtības: astma, cistiskā bibroze, hroniski obstruktīva plaušu slimība,

6) pēcoperāciju rehabilitācija: piem., locītavu aizstāšana, u.c.,

7) hroniskas neiroloģiskas saslimšanas: Parkinsona slimība, Alcheimera slimība,

8) miega traucējumi,

9) ēšanas traucējumi,

10) akūts un hronisks stress, nogurums, izdegšanas sindroms,

11) psiholoģiskas problēmas: trauksme, garastāvokļa svārstības, uzvedības traucējumi, mācīšanās grūtības, u.c.,

12) psihiatriskas saslimšanas: depresijas u.c

13) nervu sistēmas traucējumi: somatoforma veģetatīva disfunkcija  u.c.

Vibroakustisko terapiju neiesaka, ja klientam/pacientam ir:

1) akūti iekaisuma stāvokļi,

2) psihotisks stāvoklis,

3) grūtniecība,

4) hemorāģija, asiņošana (izņemot menstruālo),

5) tromboze,

6) hipotensija – asinsspiediens regulāri nesniedzas augstāk par 90/60 Hg,

7) elektrokardiostimulatori.

Ar izcenojumiem iepazīsties šeit.

Tel.: 20025145