Naudā vai baudā?

(Līna Kovalevska)

Varbūt mēģināt vēlreiz un vēlreiz pārbaudīt, vai laime ir naudā, šobrīd jau ir lieki, bet zinātnieki neapstājas tāda vienkāršu šķēršļu (šaubu) priekšā. Un, nu, nupat svaigi publicētais pētījums (atsauce lejā) vēlreiz parāda: jā, laime nav naudā. Nauda ir svarīga, bet tikai līdz kādam brīdim.

Kas ir svarīgs? Veselība. Kontrole pār savu dzīvi (autonomija). Meistarības izjūta. Piederība. Un jēga.

Varbūt tas ir saistīti, varbūt nē, bet es pamanīju tviterī (X) trendīgu jautājumu: ja tev piedāvātu 10_________ eiro (ieliec pats trūkstošās nulles), bet atlikušo dzīvi tev jāsamierinās ar pastāvīgu saaukstēšanos (vai pastāvīgām sāpēm): ko tu izvēlētos?

Man šobrīd neviens gan nepiedāvā milzu naudu. Bet vienlaikus es skaidri zinu, ka negribu dzīvot sāpēs, pat ar milzu naudu makā.

Tas man atsauc atmiņā vēl vienu, jau pasenāku, bet tikai nesen izlasītu pētījumu.

Tātad. Dažus cilvēkus ar hroniskām sāpēm aicināja izmēģināt vibroakustisko terapiju. Tur bija burtiski daži cilvēki, burtiski dažas sesijas.

Bēda, protams, tāda, ka sāpes nav asinsaina, to nevar tik labi izmērīt (lai viegli pierādītu, ka kaut  noņem sāpes). Sāpes mēra ar aptaujām, tātad, paša cilvēka priekšstatu. Ir dažādas aptaujas, kurās cilvēks pats novērtē, kā viņš jūtas, mēģina to izteikt skaitļos. Ārsti arī dažkārt mums prasa: ja visstiprākās sāpes būtu 10 balles, cik stipras ir tavas sāpes šobrīd.

Tātad, zinātnieki gribēja izpētīt vibroakustiskās terapijas ietekmi uz sāpēm. Šajā pētījumā cilvēki “nomērīja” skaitļos savas sāpes pirms un pēc sesijas. Dažos brīžos samazinājums nebija ļoti ievērojams (bet samazinājums bija vienmēr!) – tikai 18%. Citos gadījumos, o!, citos gadījumos tie bija 40%, 66%, 70% mazāk sāpju. Pamatīgs samazinājums.

Es nedomāju, ka šī terapija ir panaceja pret visām sāpēm. Bet ir vērts izmēģināt, kā jums šķiet?

Pētījumi:

1. Bradshaw, E. L., Conigrave, J. H., Steward, B. A., Ferber, K. A., Parker, P. D., & Ryan, R. M. (2023). A meta-analysis of the dark side of the American dream: Evidence for the universal wellness costs of prioritizing extrinsic over intrinsic goals. Journal of Personality and Social Psychology, 124(4), 873–899. https://doi.org/10.1037/pspp0000431

2. Chesky, K. S., & Michel, D. E. (1991). The Music Vibration Table (MVT ): Developing a Technology and Conceptual Model for Pain Relief. Music Therapy Perspectives, 9(1), 32–38. doi:10.1093/mtp/9.1.32

Vai vibroaukustiskā terapija dod cerību mūsu vecumdienām?

(Līna Kovalevska)

Īsumā, jā, tieši cerību!

Nesen ietekmējos no divām labām grāmatām, tās pat ir mazliet mainījušas manas ikdienas izvēles. Viena no tām ir par vecumu (David A. Sinclair “Lifespan. Why We Age – and Why We Don’t Have To”), otra par naudu (Morgans Hauzels “Naudas psiholoģija”).

Viena grāmata stāsta par to, ka novecošanu ir iespējams pagriezt atpakaļ un savas vecumdienas izbaudīt, nevis izciest. Otrā parāda, ka finansiālā labklājība nāk ar pacietību un laiku. (Ne vienmēr, tomēr parasti vinnē tas, kas nesteidzas kļūt bagāts tūlīt pat uz vietas). Tas kopā saliekas kā tāda bildīte: es bieži domāju, ka man nāksies strādāt vēl ilgi ne tikai tāpēc, ka medicīna man līdzēs, bet arī tāpēc, ka solītā pensija biedē ar savu knapumu (un investēšanas mākslā es šobrīd kaut kur tuvu nullei, bet no mīnusa pozīcijas). Kā tad man vecumā līdzēs tā zinātne?

Zinātniskā pētniecība ir allaž ir kaut kas līdzīgs vienlaikus piedzīvojumam – ar neskaidru mērķi, ar nezināmām beigām – un detektīvam: redz, mums ir aizdomas, bet kā lai mēs tiekam līdz patiesībai?

Šī stāsta detektīvs gan bija vienkāršs. 2009. gads (vai mazliet agrāk), Somija, un daži pētnieki nolemj pārbaudīt, ko gan spēj (nemaz ne tik ļoti vēl populārā) vibroakustiskā terapija. Atzīšos, mans pirmais miglainais iespaids bija, ka šī terapija varētu būt, nu, kaut kāda tur relaksācija, stresa mazināšanas līdzeklis varbūt.

Somijas zinātnieki pieķērās no citas puses. Jau iepriekš bija ziņas, ka ķermeņa mehāniska “izvibrēšana” savā ziņā līdzinās fiziskai slodzei (un ietekmē mūsu fizisko formu), bet ko tad dara skaņas vibrācija? Iespējams, tās efekts ir līdzīgs.

Tālāk man patīk to iedomāties tā tīri vizuāli. Pētnieki uzrunāja vairākus desmitus vecīšu (nē, vecīšus tagad sauc par senioriem, un arī jaunākajiem dalībniekiem bija knapi pāri 60 – tīri vēl spēka gadi). Tātad, jaunāki vai stipri vecāki seniori (vecākajam jau pāri 90). Vienu dalībnieci es iztēlojos īpaši labi, lai arī viņa ir izdomāta: Anja, ļoti gaiša savā izskatā (sirmi, mazliet ietonēti mati, gaišas acis kā debesu bezgalība) un tāda, nu, jūs jau zināt, dažkārt mēs jūtam, ka cilvēks ir ļoti gaišs. Anja kādreiz mīlēja pastaigas, bet tagad kājas mēdz pievilt. Bet ko tu vari padarīt ziņkārīgai omei – Anja pierakstās eksperimentam. Ir grūti, ir trīsreiz nedēļā jātiek uz klīniku, bet viņa ir tā, kas to iztur, visus sešus mēnešus (ne visiem tas izdodas), un sajūt rezultātu.

Šis pētījums bija tieši tik vienkāršs: trīs reizes nedēļā pusgada garumā piedāvāt senioriem vibroakustiskās terapijas sesijas (30 minūtes). Un tad skatīties, kas notiek.

Notika labas lietas, un viena no tām bija pārsteidzoša. Seniori, kas saņēma terapiju, sāka ievērojami vairāk staigāt (kontrolgrupā esošie nē). Mūsu Anja sāka atkal izbaudīt kustību.

Normalizējās asinsspiediens, pazeminājās holesterīna līmenis.

Dažs atklājums gan nebija tik vienkārši redzams, bet radīja cerības. Mēs zinām, ka vecumā kauli kļūst trauslāki, jo kaulu blīvums samazinās. Dažas analīzes / marķieri parādīja, ka vibroakustiskā terapija te arī var līdzēt. Vēl tas nav pilnīgi droši, bet tas dod cerību. Kāpēc nav pilnīgi droši: jo šo lietu nevar paspēt tā ticami izpētīt sešos mēnešos vien. Tagad meklēšu, vai ir citi pētījumi.

Tātad, šī terapija senioriem palīdz dzīvot labu dzīvi.

Kamēr es pati šo rakstu, jau esmu kļuvusi par kripatiņu vecāka. Bet es zinu, ka tā var būt arī laba ziņa. Dzīvojam labā laikā, kad savu vecumu spēsim izbaudīt.

Un varbūt savu vecumu var izbaudīt arī tie, kas jau tagad ir seniori? Anja. Ausma. Zigfrīds. Jānis. Anna. Valentīna. Dagnija. Sofija. Pēteris. Mūsu mammas, tantes, opīši un omītes, tēvi un krusttēvi. Krustmātes. Varbūt viņiem arī ir cerība.

Pētījums: Zheng A, Sakari R, Cheng S, et al. Effects of a low-frequency sound wave therapy programme on functional capacity, blood circulation and bone metabolism in frail old men and women. Clinical Rehabilitation. 2009;23(10):897-908. doi:10.1177/0269215509337273 

Kā atpazīt Vibroakustisko terapiju?

Vibroakustiskā terapija mūsdienās tiek uzskatīta par multimediālu pieeju, kurā terapeits strādā ar klienta fizioloģisko un psiholoģisko pieredzi, aptverot to no holistiskā skata punkta.  Lai gan tradicionāli vibroakustiskā terapija (VAT)   vairāk tiek uztverta kā viena no mūzikas terapijas metodēm, klīniskie pētījumi uzrāda nepieciešamību pēc dziļākas terapeitiskās izpratnes, kompetencēm un padziļinātām zināšanām.

Mūsdienīgi tehnoloģiskie risinājumi arvien vairāk piesaka sevi rehabilitācijā jo ar sinusoidālās skaņas producēšanu zemajās frekvencēs VAT stimulē vibrāciju ietekmi uz ķermeni, prātu, sekmē terapeitisku mijiedarbību starp tiem. Pētījumu rezultāti liecina, ka vibrācijas var ietekmēt vai samazināt subjektīvos un fizioloģiskos rādītājus un atrodas savstarpēja saistībā ar uzvedības un kognitīvajām izmaiņām. Līdzīgi kā citas tehnoloģijas, arī VAT attīstās un balstās empīriskajos pierādījumos, integrējot vairākas zinātnes vienkopus: fizioloģiju, psiholoģiju, mūziku un terapeitiskās konsultēšanas prasmes.

Lai turpmāk sekmētu VAT efektivitāti klīniskajā vidē, nepieciešama visaptveroša apmācība, un praktiskās pieredzes uzraudzība. VAT terapeitu apmācībā ir obligāts nosacījums. Pamatojoties uz šo pārliecību un pieredzi, ir izveidots starptautisks apmācības modelis, kas sastāv no trim līmeņiem VAT jomā. Pirmais līmenis ir ievads un bāzes kurss, otrais aptver praktiķa modeli, savukārt, trešais  līmenis tiek iegūts pēc klīniskās prakses un mācību pieredzes, tam visam rezultējoties sertifikācijā. Visi līmeņi kopā veido 20 ECTS kredītpunktus specializētajā apmācībā.

Uzdāviniet sev līdzjūtību!

(Iveta Brence)

 Ikviens no mums kādreiz ir jutis līdzi, līdzpārdzīvojis kādam cilvēkam viņam grūtā brīdī – varbūt esam atbalstījuši ar darbiem, labiem vārdiem, varbūt vienkārši esam klusējot bijuši blakus, vai arī sūtījuši sirsnības piepildītas domas, neuzdrošinoties paust tās vārdos, baidoties kļūdīties vārdu izvēlē un nevilšus aizvainot otru. Mēs esam mācīti, ka līdzjūtība ir vērtība, tā ir tuvu attiecību dabiska sastāvdaļa, un, kaut ne vienmēr zinām, kā labāk to paust, redzot citu ciešanas, mēs izjūtam rūpes un vēlmi palīdzēt. Tām ne vienmēr jābūt lielām ciešanām vai sāpēm, līdzjūtība nozīmē arī to, ka mēs netiesājam citus cilvēkus, bet mēģinām saprast un atbalstīt situācijās, kad gadās pieļaut kļūdu vai piedzīvot neveiksmi.

Sabiedrībā izsenis pieņemts, ka rūpes par citiem ir uzteicamas un atbalstāmas, bet kā ar rūpēm par sevi pašu? Vai nav tā, kā pret citiem mēs izrādām sapratni un sirds siltumu daudz biežāk nekā pret sevi? Pamēģiniet tagad uzdot sev jautājumu - vai spēju pieņemt domu, ka varētu izrādīt līdzjūtību pats sev? Kas ir pirmais, ko izjūtat un kas nāk prātā kā atbilde uz šo jautājumu? Varbūt izjūtat apjukumu, neizpratni, noliegumu, iespējams līdzjūtība pret sevi uzreiz saistās ar egoismu vai sevis žēlošanu, kam ir ļoti negatīva nokrāsa valdošajos uzskatos. Mūsu kultūrā pieņemts būt laipiem pret citiem, bet pret sevi biežāk esam kritiski, prasīgi, neiecietīgi un sarežģītās situācijās paši sev nesniedzam palīdzīgu roku. Sevis kritizēšanai ir dziļas, parasti jau bērnībā radušās saknes, kad tā vietā, lai bērniņam izskaidrotu, kas noticis, nosauktu sāpīgo emociju vārdā, ļautu to piedzīvot un izjust, maigi mierinot un atbalstot, vecāki bērnu apsauc, liek pārstāt raudāt, kritizē par kļūdu vai neveiksmi. Tā mēs pamazām audzējam sevī izpratni, ka skarba attieksme pret sevi ir labākais veids, kā mācīties, attīstīties, mainīties, labot kļūdas un nepieļaut neveiksmes. Un mirklī, kad kļūda tomēr pieļauta, kaut kas nav izdevies, mēs ar paškritiku veikli apklusinām visas sāpīgās, biedējošās emocijas, kuras neizprotam un neesam iemācījušies izdzīvot.

Līdzjūtība pret sevi balstās trīs pamatprincipos: labestība, vienotība un apzinātība. Būt līdzjūtīgam pret sevi nozīmē atzīt, ka esam ievainojami un trausli cilvēki, tātad atzīt, ka esam cilvēcīgi, bet tas ir ļoti grūti, jo sava vājuma pieņemšana šķiet biedējoša. Pieņemot apjausmu, ka kļūdīties ir normāli un cilvēkam raksturīgi, ka savā ievainojamībā un pārdzīvojumos mēs neesam vientuļi – ikviens cilvēks ir ievainojams, ikvienam ir jāsaskaras ar savas nepilnības apziņu, ar ierobežojumiem, zaudējumiem, sāpēm un vilšanos -, mēs mācāmies nenoslēgties sevī un nebēgt no pasaules neveiksmes brīdī. Apzinātība savukārt saistās ar prasmi it kā paskatīties uz sevi no malas, plašākā mērogā, atzīstot, ka piedzīvojam grūtu brīdi vai esam nonākuši sarežģītā situācijā, tomēr neieslīgstot pašpārmetumos vai negatīvajās emocijās, bet ļaujot tām iet, nepārspīlētām un nedramatizētām. Šī labestība pret sevi, vienotības apziņa un apzinātība ir laba pretinde sajūtai “ak, es nabadziņš, kā man neveicas”, kas saistās ar žēlumu pret sevi. Un arī laba atbilde šaubām par to, vai līdzjūtība pret sevi ir sevis žēlošana – līdzjūtība nav žēlošana, tā ir aktīva un atbrīvojoša pieņemšana, ka dzīve ir grūta visiem, tātad jebkurš, arī jūs, ir pelnījis labestīgu attieksmi, laipnību, atblastu un līdzjūtību. Līdzjūtība pret sevi ir prasme, kas palīdzēs izkopt neatkarību no citu viedokļiem un pašpietiekamību, kas ir īpaši būtiska trauksmainā, ar informāciju un negatīvismu pārblīvētā, nedrošību un apjukumu provocējošā laikā, lai palīdzētu saglabāt psihisko veselību.

Vai jums šķiet, ka, tikai kritizējot sevi, var panākt izaugsmi, attīstību un labot kļūdas? Un ka saudzīga un laipna attieksme pret sevi veicinās neko nedarīšanu, slinkošanu, apstāšanos grūtību priekšā? Pētījumi pierāda, ka šis ir aplams pieņēmums, ko nu jau var uzskatīt par apgāžamu mītu. Sevi kritizējot, mēs radām dusmas pret sevi, vainas vai kauna izjūtu, kas, atkarībā no emociju virziena – pret sevi vai pret ārpasauli -,  var pāraugt mazvērtības sajūtā, nomāktībā, bezcerībā, apātijā, agresijā pret sevi vai apkārtējiem. Mēs visus resursus tērējam, lai tiktu galā ar šīm mokošajām emocijām, nevis risinātu kritiku radījušo situāciju un atgūtu kontroli pār notiekošo. Lai kādus kūleņus nemestu dzīve, vai tā būtu šķiršanās, priekšnieka rājiens vai pēkšņa slimība, līdzjūtība pret sevi palīdz apturēt šo emociju karuseli, sniedzot tik nepieciešamo atbalstu, uzmanību un iejūtību. Turklāt līdzjūtība pret sevi veicina empātiju pret citu cilvēku pārdzīvojumiem, mazina nosodījumu pret citu kļūdām, un vairo iecietību pret atšķirīgo un dažādo. Tā arī mazina egoismu, jo pret sevi līdzjūtīgs cilvēks daudz vieglāk pieņem, ka ikviens, arī viņš pats, ir pelnījis labvēlīgu attieksmi, katra vajadzības ir nozīmīgas, tātad viņš ir atvērtāks kompromisiem, necenšas izdabāt visiem un citu vajadzības vērtēt augstāk, bet arī nenonicina savējās.

Vai jūsos ir modusies vēlme pamēģināt kļūt par laipnu un iejūtīgu draugu pašam sev, tikai nezināt, ar ko sākt? Līdzjūtība pret sevi ir prasme, to var iemācīties. Iesākumā ir vērts izprast, ka līdzjūtību pret sevi par “palaist” ar tiem pašiem izpausmes veidiem kā pret citiem – runāšana mierinošā, maigā balsī, līdzjūtīgi un atbalstoši pieskārieni. Ja dzirdat pats sevi dēvējam par “idiotu” un “neveiksminieku”, kurš “atkal neko nevar izdarīt pareizi” un “izkatās pēc pamuļķa”, pamēģiniet piespiest rokas pie sirds, ar plaukstām noglāstīt vaigus, apkampt sevi cieši jo cieši un maigi pašūpot kā mazu bērnu. Iespējams, jūs sajutīsit, kā mainās noskaņojums, mazinās sasprindzinājums un dusmas, un ir vieglāk konstruktīvi domāt. Ja šis uzdevums iedvesmo, iesaku pamēģināt vēl šos praktiskos vingrinājumus līdzjūtības attīstīšanai:

·         Iesākumā iedomājieties situācijas, kad jūsu draugs jūtas slikti un fiziski vai emocionāli cieš. Kā jūs pret viņu izturētos šādā situācijā (īpaši, ja jums pašam viss ir kārtībā)? Lūdzu, uzrakstiet, ko jūs parasti darāt šadās situācijās, ko sakāt draugam, kādā balss tonī ar viņu runājat?

·         Tagad padomājiet par brīžiem, kad jūs jūtaties slikti. Kā jūs parasti izturaties pret sevi šadās situācijās? Uzrakstiet, ko jūs parasti darāt, kādā tonī iekšēji runājat ar sevi, kādas frāzes un izteikumus izmantojat?

·         Vai novērojāt atšķirību? Ja atšķirība pastāv, pajautājiet sev, kādi varētu būt tās iemesli? Kādi faktori (pārliecības, bailes, pieņēmumi) pamostas un liek jums izturēties pret sevi citādā veidā, nekā pret citiem?

·         Tagad padomājiet, kas varētu mainīties, ja jūs pret sevi sāktu izturēties tāpat kā pret draugu? Pierakstiet savas pārdomas!

·         Kāpēc gan nepamēģināt attiekties pret sevi līdzīgi kā pret labāko draugu un pavērot, kas notiks?

Tomēr esat saprotošs un iecietīgs pret sevi, brīnumus nevajadzētu gaidīt. Ja līdzjūtība neizdodas tik raiti un viegli, kā esat iedomājušies, paslavējiet par katru reizi, kad jums ir izdevies kaut viens solītis (piemēram, pieķert sevi, dēvējot sevi kritiskiem vārdiem pēc kļūdas pieļaušanas, un apturēt to, aizstājot ar līdzjūtīgu frāzi “Tu šobrīd jūties slikti, jo....”) un empātiski samīļojiet, kad nesokas tik labi! Jo nav iespējams uzreiz apgūt neko tik pilnīgi pretēju daudzu gadu garumā piekoptajiem paradumiem. Dodiet sev laiku līdzjūtībai pret sevi kļūt par jaunu,veselīgu ieradumu! Iesaku vērsties pie speciālista (psihologa, psihoterapeita), ja jūtat, ka nepieciešams atbalsts, papildinformācija, uzmundrinājums un palīdzība.

Šajā saspringtajā laikā tik ļoti ir vajadzīgs, lai mēs neprasām no sevis neiespējamo, lai mums pietiek ar to, ka darām labāko, ko varam tieši šobrīd. Un lai esam iejūtīgi, atbalstoši, uzmundrinoši, laipni un sirsnīgi paši pret sevi, jo tas nozīmē, ka tādi paši būsim arī pret apkārtējiem un vairosim labvēlību nevis kritiku.